Orests Silabriedis: Par vecumu mūzikā
Orests Silabriedis
15/05/2011
Viņa vēl pārāk jauna, lai izprastu šī skaņdarba dzīles. Un viņš vēl nav nobriedis, lai pilnībā atklātu šīs simfonijas saturu. Mālers? Šajā vecumā? Ko jūs, viņam vēl jāaug un jāaug... Šādiem spriedumiem ir pamats un vienlaikus nav. Nez kāpēc radies iespaids, ka mūzikā vairāk nekā citās mākslās tiek runāts par vecumu – gan komponistus, gan mūziķus apspriežot.
Pasaules tendence ir bīdīt jaunos. Mārketinga stratēģija ir uztaisīt zvaigzni, izspiest no tās visu iespējamo gaismu un pēc tam pamest, ja zvaigzne nav bijusi pietiekoši saprātīga, lai uzstādītu pati savus pāragras neizdegšanas noteikumus. Ir mūziķi, kas spēlē ap simt piecdesmit koncertu gadā. Kā teica vijolnieks Sergejs Hačatrjans, tas jau ir autopilots. Normāli būtu ap piecdesmit koncertu, taču tas iespējams tikai tad, ja aģentūra rēķinās ar tevi un tavām vēlmēm nekļūt par mūzikas biznesa skrūvīti.
Ja šāda dzīves gudrība būtu atkarīga tikai no zināma vecuma pieredzes, nevis no cilvēka rakstura un izglītības, pasaulē būtu tikai jauni mūziķi, jo visi beigtu karjeru trīsdesmit gadu vecumā pilnīgi izdeguši.
Savukārt Latvijā (vismaz profesionāļu vidē) pret jauniem mūziķiem joprojām vērojama zināma atturība. No vienas puses, to var saprast, jo jauna cilvēka pašapziņa ne vienmēr saistīta ar spēju kritiski novērtēt savu sniegumu. No otras puses, ir mazliet dīvaini a priori uzskatīt, ka jāsasniedz noteikts vecums, lai spēlētu, piemēram, Čaikovska Vijolkoncertu vai diriģētu Mālera simfonijas. Nu, paskatīsimies, paskatīsimies, vai Andris Nelsons būs gatavs Vāgneram, tā pirms dažiem gadiem teica kāda gudriniece. Nelsons bija gatavs Vāgneram jau kopš tā brīža, kad sāka diriģēt – šī gatavība atkarīga no spējas domāt lielākās vai mazākas dimensijās, un to nevar iemācīties.
Tas pats ar Māleru – diriģentam ir jābūt ar arhitekta spējām, nevis dzimušam ebrejam ar Weltschmerz pazīmēm un traģisku bērnību, kur tavernas akordeons sajaucas vienā akordā ar vecāku mūžīgajiem strīdiem. Vai ar Čaikovski – ja tev nepatīk jaunāki puikas, tu nevari saprast viņa traģismu. Absurds. Kā teica Andris Nelsons – man Čaikovska ir vienkārši cilvēciski žēl. Šādai attieksmei pievienojot temperamentu un arhitekta meistarību, rodas izcili ieraksti, kādus beidzamajos gados piedāvājis Birmingemas orķestris mūsu lieliskā tautieša vadībā.
Nereti rodas iespaids, ka mēs sagaidām no mūziķa identificēšanos ar komponistu. Tātad būtu jāuzkrāj noteikta dzīves pieredze, pirms tu ķeries pie tā vai cita skaņdarba. Tomēr domāju, ka ir kļūda attiecināt šo prātulu uz visplašāk patērēto mūziku, protiet, romantisma laikmetu pārstāvošajiem skaņdarbiem. Pieredze un laba skola akurāt vajadzīga, lai iemācītos tikt galā ar Mocartu, Haidnu, Bēthovenu, Šūbertu. Nerunājot par vēl agrāku laikmetu mūziku. Lūk, tur gan nepietiek ar intuīciju un diriģenta instinktu. Taču romantisma laikmeta mūzikas interpretēšanai (esošu vai neesošu) satura dzīļu meklēšana bieži vien nāk tieši par sliktu. Labam mūziķim ir vienkārši jāpārskata laukums un jāspēj sadalīt spēkus tā, lai skaņdarbs uzbūvētos kā viens veselums. Un tam nav nekāda sakara ar vecumu vai jaunumu. Jauns cilvēks var būt vērīgs un gatavs uz tiešu trāpījumu skaņdarba sirdī, tāpat kā padzīvojis mūziķis var būt paviršs attieksmē pret dzīvi vispār un pret mūziku tajā skaitā.
Protams, ir gadījumi, kad tu klausies un jūti – šai mūzikai nepieciešama cita dzīves pieredze. Tāds bija, piemēram, Ravela klavierkoncerta atskaņojums mūsu opernamā kāda jauna, publikas supermīļota pianista lasījumā – skan otrā daļa, visas notis vietā, ir noskaņa, taču līdz saknei nav. Pasaulīgā dimensija ir, pārpasaulīgās nav. Bet tas jau atkarīgs no tā, ko cilvēks zina par pasaules uzbūvi un cilvēku attiecību modeļiem. Dažs labs neko neiemācās līdz pat mūža galam.
Kritikas vidē ar vecumu un jaunumu ir citādi. Vienkāršāk. Kamēr jauns, tu sper ārā visu, kas uz mēles, nedomājot par sekām, apvainotām sirmām galvām un sabojātām attiecībām. Tiesa, saprašanas ir mazāk. Pieaugot saprašanai, aug arī vēlme paklusēt, paturēt viedokli pie sevis. Īpaši Latvijā, kur gandrīz vai nekad neviens kritiķis neraksta to, ko patiešām domā. Pārāk cieša vide. Teju visi šādā vai citādā veidā kolēģi, un tu ar saviem izteikumiem riskē kļūt par mūža ienaidnieku. Tas saulainais neatkarīgā viedokļa laiks pieder jaunībai, kas vēl nav ieberzusies profesionālajā vidē.
Un kā ar komponistiem? Var saprast Jura Karlsona tādu kā nīgrumu, kad viņš saka – jaunie raksta grēdām visādus sakrālus gabalus, nesaprotot, par ko tur vispār runāts. Paša Karlsona Adoratio Rīgas Domā Lielajā Piektdienā izskanēja kā ļoti vaļsirdīga un spēcīga atklāsme, nav vārdam vietas. Taču tas nenozīmē, ka uz šādu atklāsmi nebūtu spējīgs arī divreiz jaunāks autors. Atkal un atkal jāteic – viss atkarīgs no cilvēka. Ir komponisti, kas līdz mūža galam nebeidz tiražēt mesu mesas, motešu motetes. Un ir tie, kas izsakās tikai patiešām nopietnas izteikšanās nepieciešamības dēļ.
Vai nav tā, ka literatūrā un citās mākslās šāds noteikta vecuma uzdrīkstēšanās slieksnis netiek no kolēģiem un vērtētājiem tik strikti uzlikts?
